JA PARTIJA BŪTU CILVĒKS

Tas būtu cilvēks, kurš dzīvo senā dzimtas mājā vai ceļ jaunu saimes māju, glabā to, ko saņēmis, audzina bērnus un domā par to, ko nodot tālāk. Viņš nebaidītos ielikt saules paneļus vai izmantot modernu instrumentu, ja tas palīdz mājai turpināties. Ja kāds mēģinātu nojaukt žogu vai pateikt, ka dzimtas stāsts nav svarīgs, viņš to aizstāvētu.
Sarežģītākais jautājums būtu – vai dzimtas kodols drīkst mainīties līdzi laikam, vai tam jāturpinās tieši tā, kā tas reiz definēts.

Tas būtu cilvēks, kurš tikko atgriezies no konferences Kopenhāgenā, Berlīnē vai Londonā un vakariņās stāsta par modeli, kuru tur jau izmanto, bet Latvijā par to vēl gandrīz neviens nerunā. Viņš atver datoru, parāda pētījumu vai piemēru un saka: “pēc pieciem gadiem visi tā darīs.” Viņš patiesi gribētu atbrīvot cilvēkus no novecojušiem ierobežojumiem un aizvest sistēmu soli uz priekšu. Labākajā izpausmē pēc dažiem gadiem izrādītos, ka viņš tiešām pirmais ieraudzīja virzienu.
Ēnas pusē saruna kļūtu sarežģīta brīdī, kad tu nepiekristu – jo viņam varētu šķist, ka tev vienkārši vēl nav tās informācijas vai starptautiskās pieredzes, kas ir viņam.

Tas būtu pieredzējis iestādes vadītājs, kurš labi zina, kā sistēma strādā, kam piezvanīt un kā panākt, lai dažādas puses nonāktu pie vienošanās. Pēc tam viņš uztaisītu plānu, sadalītu atbildības un sekotu izpildei. Viņam būtu svarīgi, lai iestāde neapstājas katru reizi, kad mainās cilvēki.
Sarežģītāk būtu brīdī, kad problēma prasītu nevis labāk vadīt esošo sistēmu, bet pieņemt, ka pati sistēma vai virziens jāmaina.

Tas būtu cilvēks, kurš zina, kam kaimiņos vajadzīga palīdzība, atceras, kam ir bērni un kam grūti savilkt galus, un kurš savējos neatstās nelaimē. Ja kāds no ārpuses viņus aizskar, viņš būs pirmais, kas nostāsies priekšā. Ar viņu būtu ļoti viegli, ja tu esi viens no savējiem.
Daudz sarežģītāk kļūtu brīdī, kad viņš būtu nolēmis, ka tu šajā lokā neietilpsti.

Tas būtu cilvēks, kurš, ieraugot tukšu laukumu, jau redzētu tur veselu kvartālu. Viņš sameklētu investorus, sazvanītu vajadzīgos cilvēkus un mēģinātu projektu palaist, kamēr citi vēl apspriestu, vai tas vispār iespējams. Viņam ļoti nepatiktu arguments “tā pie mums nedara”.
Sarežģījumi sāktos brīdī, kad tu nepiekristu ne viņa iecerētajam kvartālam, ne ceļam, pa kuru viņš grib līdz tam nonākt.

Tas būtu cilvēks, kurš gribētu, lai mājā, ielā un pilsētā būtu labi ne tikai viņam, bet visiem. Ja kāpņu telpa būtu nepieejama kādam kaimiņam, viņš ne tikai palīdzētu vienu reizi, bet mēģinātu panākt, lai pati vide tiek pārtaisīta. Ja noteikumi šķistu netaisnīgi, viņš mēģinātu tos mainīt un būtu diezgan pārliecināts, ka iespējams izveidot labāku kārtību.
Sarežģītāk kļūtu tad, ja tu nepiekristu tam, ko viņš uzskata par taisnīgu.

Tas būtu cilvēks, kurš ienāk telpā, ātri pamana, ka kaut kas nestrādā, sadala pienākumus un ķeras pie labošanas. Labākajā izpausmē – cilvēks, kuram vari uzticēt iestrēgušu problēmu, jo viņš neapstāsies pie diskusijas par to, cik viss ir sarežģīti.
Ēnas pusē viņš var aizmirst, ka dzīvas sistēmas nav mašīnas: dažreiz tām vajag nevis vēl vienu instrumentu, bet klausīšanos, uzticēšanos un laiku.

Tas būtu cilvēks, kurš ienāk sapulcē un negaida kārtas vārdu, jo uzskata, ka viņa cilvēkus neviens cits neklausās. Viņš runā skaļi, provocē un nosauc konfliktu tā, lai to nevarētu ignorēt. Viņa paša uztverē tas nav šovs – tā ir aizstāvēšana. Ja viņam šķiet, ka viņa cilvēkiem dara pāri, viņš ies konfliktā ar vadību, noteikumiem vai visu sapulci. Labākajā izpausmē viņš pasaka skaļi to, ko citi klusībā domā.
Ēnas pusē konflikts pats var kļūt par apliecinājumu tam, ka viņam ir taisnība, un katrs kompromiss var sākt izskatīties pēc nodevības.

Tas būtu cilvēks, kurš ierodas uz lielām saimes vai novada pusdienām un pazīst cilvēkus pie vairākiem galdiem. Viņš negrib būt skaļākais, bet grib būt pamanāms – tāds, kura klātbūtni ievēro un kura viedoklī ieklausās. Viņš apsēžas, parunā ar saimnieku, tad ar amatpersonu, tad ar vecu paziņu un mēģina saprast, ko no visa var sarunāt. Ja mainās galda sastāvs, viņš neuztaisa drāmu – pārceļas pie cita galda un turpina sarunu.
Ēnas pusē dažkārt kļūst grūti saprast, ko viņš nekad nebūtu gatavs sarunāt. Galvenais ir palikt pie galda – pēc tam jau kaut ko sarunāsim.

Tas būtu cilvēks, kurš pārņem ģimenes uzņēmumu un jau pirmajā nedēļā grib zināt, kāpēc vienam lēmumam vajadzīgi septiņi paraksti, kāpēc divas nodaļas dara gandrīz vienu un to pašu un kāpēc cilvēks, kurš darbu faktiski dara, pats nedrīkst pieņemt lēmumu.

Viņš izliktu uz galda visas instrukcijas un teiktu: “Labi – tagad sākam no sākuma. Kas no šī mums patiešām ir vajadzīgs?”

Viņam būtu daudz enerģijas. Viņš nebītos aizvērt nodaļu, pārrakstīt noteikumus vai dot cilvēkiem lielāku brīvību pašiem lemt. Ja kāds iebilstu ar “tā vienmēr ir darīts”, viņam tas būtu gandrīz papildu arguments kaut ko mainīt.

Bet vakarā viņš skatītos uz saviem bērniem un domātu, vai uzņēmums, māja un vieta, ko viņš pārņēmis, būs dzīva arī tad, kad pienāks viņu kārta to pārņemt. Tāpēc pārmaiņas viņam nebūtu tikai efektivitātes spēle – viņš gribētu panākt, lai nākamā paaudze vispār gribētu un varētu šeit turpināt dzīvi.

Ēnas pusē viņš varētu izmest ne tikai instrukciju, kura tur atradās laba iemesla dēļ, bet arī atlaist klusu kolēģi, kurš nav spējis vai nav gribējis skaļi paskaidrot, kāpēc viņa darbs ir vajadzīgs. Ne obligāti tāpēc, ka šis cilvēks slikti strādā – drīzāk tāpēc, ka jaunajā kārtībā spēja pašam aizstāvēt savu vietu var kļūt gandrīz tikpat svarīga kā pati kompetence.

Un, ja pārējie apšaubītu iecerēto reformu, viņam varētu būt grūti atšķirt – vai viņi tiešām bremzē vajadzīgas pārmaiņas, vai arī redz risku, kuru viņš pats vēl nav pamanījis.