Reformators saka – ja sistēma rada sliktu rezultātu, jāpārtaisa paši noteikumi. Atbrīvotājs – dod cilvēkam, ģimenei un vietējai kopienai vairāk telpas pašiem lemt un atbildēt. Dzimtas turpinātājs – pārmaiņām ir jēga tad, ja Latvijā ir nākamā paaudze, kas šo valsti turpina. Pārtaisīt → atbrīvot → turpināties.
Pilnā arhetipiskā formula
Reformators MMN gadījumā nesāk ar domu, ka valstij vienkārši vajadzīgi labāki vadītāji. Viņš jautā, vai pati sistēma nav uzbūvēta tā, ka atkārtoti rada sliktus rezultātus. Tāpēc uzmanība tiek vērsta uz vēlēšanu kārtību, valsts pārvaldes konstrukciju, atbildības sadalījumu, regulējumu un lēmumu pieņemšanas līmeni. Partijas nosaukums “Mēs mainām noteikumus” šo lomu formulē gandrīz burtiski.
Atbrīvotājs Reformatora darbu pavērš cilvēka virzienā. Sistēma nav jāpārtaisa tikai efektivitātes dēļ – tās uzdevums ir atbrīvot iniciatīvu. Partijas programmā un manifestā atkārtojas mazāks regulējums, lielāka privātā iniciatīva, lēmumu pārvietošana tuvāk cilvēkam un individuāla atbildība.
Dzimtas turpinātājs piešķir šai brīvībai ilgtermiņa mērķi. MMN programma sākas ar demogrāfisko apdraudējumu un ģimeni, tautas turpināšanos un Latvijas apdzīvotību uztver kā centrālus valsts dzīvotspējas jautājumus. Reforma nav tikai efektivitātes projekts – tās gala mērs ir, vai Latvija spēj turpināties nākamajās paaudzēs.
Šai kombinācijai ir izteikta enerģija. Tā neizrāda lielu bijību pret argumentu “tā sistēma vienkārši ir uzbūvēta”. Labākajā izpausmē tas dod drosmi aiztikt mehānismus, kurus citi uzskata par pārāk sarežģītiem vai politiski neizkustināmiem. Ēnā pati pārmaiņu enerģija var sākt aizstāt pacietību, pieredzi un spēju ieraudzīt iemeslus, kāpēc kāda sistēma vispār radusies.
IESPĒJAS
Enerģija pārtaisīt iesīkstējušus noteikumus, atdot cilvēkam lielāku rīcības telpu un sasaistīt reformu ar Latvijas ilgtermiņa dzīvotspēju.
Pilnais iespēju skaidrojums
- Spēja aiziet līdz problēmas konstrukcijai. Neaprobežoties ar atsevišķa simptoma labošanu, bet jautāt, kādi noteikumi un stimuli šo rezultātu atkārtoti rada.
- Enerģija izkustināt iesīkstējušu sistēmu. Reformatora kombinācija ar Dumpinieka saimi var dot gatavību aizskart jautājumus, kurus institucionāli pieredzējušāki spēki uzskata par pārāk sarežģītiem vai riskantiem.
- Skaidra personiskās atbildības prasība. Atbildībai nevajadzētu izšķīst institūciju ķēdē; jābūt saprotamam, kurš par konkrēto rezultātu atbild.
- Uzticēšanās cilvēka iniciatīvai. Valsts nav automātiski pirmais risinājuma sniedzējs – lielāka loma tiek dota cilvēkam, ģimenei, uzņēmumam un vietējai kopienai.
- Decentralizācijas instinkts. Lēmumu pārvietošana tuvāk vietai, kur tie faktiski iedarbojas, var palielināt elastību un atbildības sajūtu.
- Gatavība apšaubīt institucionālus tabu. Noteikums netiek uzskatīts par vērtīgu tikai tāpēc, ka tas pastāv jau ilgi.
- Ilgtermiņa demogrāfiska perspektīva. Ekonomika, pārvalde un ģimenes politika tiek sasaistītas ar jautājumu par to, vai Latvijā ir nākamā paaudze, kurai šo valsti turpināt.
- Svaiga skatiena priekšrocība. Mazāka piesaiste ierastajai politiskajai rutīnai var ļaut uzdot jautājumus, kurus sistēmas iekšienē strādājošie vairs neuzdod.
ĒNAS PUSES
Pārmaiņu enerģija var sajaukt pārliecību ar kompetenci – mainot sistēmu, var tikt izmesti ne tikai lieki noteikumi, bet arī klusā pieredze un cilvēki, kuri nespēj vai negrib skaļi aizstāvēt savu vajadzību.
Pilnais ēnas pušu skaidrojums
- Pārmaiņas var kļūt par pašvērtību. Ja identitāte ir “mēs mainām noteikumus”, rodas risks esošu sistēmu uztvert kā aizdomīgu tikai tāpēc, ka tā jau pastāv.
- Enerģija var tikt sajaukta ar kompetenci. Spēja ātri nosaukt problēmu un drosme sākt reformu vēl nenozīmē, ka saprasti visi iemesli, kuru dēļ esošā konstrukcija izveidojusies.
- Svaigs skats var nepamanīt uzkrāto pieredzi. Centrālais jautājums ir – vai cilvēks no malas ierauga to, ko sistēma vairs neredz, vai arī neredz to, ko sistēma jau ir iemācījusies sāpīgā ceļā.
- Atcelšana ir vieglāka par aizvietošanu. Regulējums, institūcija vai procedūra var būt neveikla, bet tai var būt funkcija, kura kļūst redzama tikai pēc tās izņemšanas.
- Individuālā atbildība var pārlieku vienkāršot sistēmisku atbildību. Dažos procesos nav viena cilvēka, kura rokās atrodas viss rezultāts; pārāk spēcīga vēlme atrast “vienu atbildīgo” var aizsegt savstarpēji atkarīgu sistēmu.
- Pašnoteikšanās var padarīt kluso kompetenci neredzamu. Ja sistēma augstu vērtē iniciatīvu, pašpārliecību un spēju pašam aizstāvēt savu vietu, var tikt nenovērtēti cilvēki, kuri darbu dara labi, bet nav skaļi, politiski veikli vai gatavi nemitīgi pierādīt savu nepieciešamību. Spēja sevi aizstāvēt var sākt izskatīties pēc kompetences mēra.
- Decentralizācija var radīt nevienlīdzīgu rezultātu. Lielāka skolas, pašvaldības vai indivīda brīvība var dot ļoti labus rezultātus tur, kur ir resursi un kompetence, bet vājākus tur, kur to nav.
- Brīvība var nepietiekami ņemt vērā nevienādus starta apstākļus. Ne visiem cilvēkiem ir vienādi resursi, zināšanas vai iespējas izmantot paplašinātu individuālo atbildību.
- Dzimtas turpināšana var kļūt par normatīvu priekšrakstu. Ja demogrāfija kļūst par centrālo valsts veselības mēru, rodas jautājums, cik daudz vietas paliek individuālām dzīves izvēlēm, kas tieši nekalpo demogrāfiskajam mērķim.
- Harizma var radīt aizgūtas kompetences efektu. Līdera autoritāte, kas izveidota citā profesionālā laukā, var pāriet politikas laukā. Tas pats par sevi neapstiprina un nenoliedz politisko kompetenci, bet var ietekmēt uzticības veidošanos.
- Autora redzējums var kļūt pārāk centrāls. Režisoram ir dabiski turēt kopējo vīziju un prasīt komandai tai sekot; demokrātiskā politikā pārējiem dalībniekiem ir pašiem savs mandāts un tiesības nepiekrist. Reformatora pārbaudes jautājums ir – kas notiek, kad citi nepiekrīt ne tikai metodei, bet pašai iecerei?
- Dumpinieka enerģijai nepieciešama disciplīna pēc reformas. Noteikumu laušana mobilizē; daudz grūtāks posms ir pēc tam uzbūvēt jaunu noteikumu sistēmu, kas iztur ikdienas administrēšanu.
JA PARTIJA BŪTU CILVĒKS
Tas būtu cilvēks, kurš pārņem ģimenes uzņēmumu, pirmajā nedēļā izmet pusi instrukciju mapju un jautā, kāpēc vispār viss ir uzbūvēts tik sarežģīti.
Pilnā cilvēka metafora
Tas būtu cilvēks, kurš pārņem ģimenes uzņēmumu un jau pirmajā nedēļā grib zināt, kāpēc vienam lēmumam vajadzīgi septiņi paraksti, kāpēc divas nodaļas dara gandrīz vienu un to pašu un kāpēc cilvēks, kurš darbu faktiski dara, pats nedrīkst pieņemt lēmumu.
Viņš izliktu uz galda visas instrukcijas un teiktu: “Labi – tagad sākam no sākuma. Kas no šī mums patiešām ir vajadzīgs?”
Viņam būtu daudz enerģijas. Viņš nebītos aizvērt nodaļu, pārrakstīt noteikumus vai dot cilvēkiem lielāku brīvību pašiem lemt. Ja kāds iebilstu ar “tā vienmēr ir darīts”, viņam tas būtu gandrīz papildu arguments kaut ko mainīt.
Bet vakarā viņš skatītos uz saviem bērniem un domātu, vai uzņēmums, māja un vieta, ko viņš pārņēmis, būs dzīva arī tad, kad pienāks viņu kārta to pārņemt. Tāpēc pārmaiņas viņam nebūtu tikai efektivitātes spēle – viņš gribētu panākt, lai nākamā paaudze vispār gribētu un varētu šeit turpināt dzīvi.
Ēnas pusē viņš varētu izmest ne tikai instrukciju, kura tur atradās laba iemesla dēļ, bet arī atlaist klusu kolēģi, kurš nav spējis vai nav gribējis skaļi paskaidrot, kāpēc viņa darbs ir vajadzīgs. Ne obligāti tāpēc, ka šis cilvēks slikti strādā – drīzāk tāpēc, ka jaunajā kārtībā spēja pašam aizstāvēt savu vietu var kļūt gandrīz tikpat svarīga kā pati kompetence.
Un, ja pārējie apšaubītu iecerēto reformu, viņam varētu būt grūti atšķirt – vai viņi tiešām bremzē vajadzīgas pārmaiņas, vai arī redz risku, kuru viņš pats vēl nav pamanījis.